Mīļotie, neticiet visiem gariem, bet gan pārbaudiet garus vai tiešām viņi ir no Dieva, jo pasaulē ir izgājuši daudzi viltus pravieši [maldu mācītāji].

Pēc šī jūs varat atpazīt Garu no Dieva: katrs gars, kurš atzīst [apliecina] ka Jēzus ir Kristus [Visvarenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Kungs], ienācis šajā pasaulē miesā [fiziska cilvēka veidolā/ ķermenī], ir no Dieva,

un katrs gars, kurš neatzīst, ka Jēzus ir Kristus [Visvarenais Dievs, Mūžīgais Tēvs, Miera Kungs], ienācis šajā pasaulē miesā [fiziska cilvēka veidolā/ ķermenī], nav no Dieva. Tas ir antikrista gars, par kuru jūs esat dzirdējuši, ka tas nāks [iznāks/ celsies/ parādīsies], un kas šobrīd jau ir pasaulē. {pirms Kristus nebija tāda antikrista, jo pasaule nezināja Dievu, bet dzīvoja maldos un nāves ēnā bez cerības un bez Dieva (Efez. 2:12), bet Kristus atklāja pasaulei Dievu, tāpēc cilvēki nu ir bez aizbildinājumiem. Vienīgā iespēja palika nevis nezināt, bet gan atklāti noliegt. Tādējādi parādījās antikrists, kas nozīmē zināt kas ir Dievs, jo Viņš ir redzams Dēlā, bet izvēlēties Viņu noliegt}

Jūs, bērniņi, esat no Dieva [jaundzimuši no Dieva] un esat viņus [antikristus] uzvarējuši {starp dzīves maldiem esat atraduši patiesību un saņēmuši glābšanu/ piedošanu/ atzinību no Dieva}, jo tas, kas ir jūsos, ir pārāks [varenāks] par to, kas ir pasaulē.

Viņi ir no pasaules [pasaulīgi/ piederīgi šai pasaulei]. Tāpēc viņi runā no pasaules perspektīvas [pasaulīgi/ no pasaulīgā skatu punkta] un pasaule viņos ieklausās [viņus dzird/ saprot/ uzklausa].

Mēs esam no Dieva un ikviens, kurš pazīst [zina] Dievu, mūsos ieklausās [mūs dzird]. Tas, kurš nav no Dieva, mūsos neklausās [mūs nedzird]. Tas ir tas, kā mēs zinām [atpazīstam] Patiesības Garu un maldu garu [garu, kurš tur cilvēku māņos un ilūzijā, tā ka cilvēks neredz Dievu].

Mīļotie, mīlēsim viens otru patiesi, jo mīlestība ir no Dieva. Katrs, kurš spēj patiesi mīlēt [dod priekšroku citiem pār sevi] ir jaundzimis no Dieva un zina [pazīst] Dievu.

Tas, kurš nemīl patiesi, nezina [nepazīst] Dievu, jo Dievs ir patiesa mīlestība.

Šis ir tas, kā Dievs atklāja mūsos savu patieso mīlestību: Viņš iesūtīja Savu vienīgo Dēlu iekšā šajā pasaulē [fiziskajā/ materiālajā pasaulē], lai mēs caur Viņu varētu dzīvot [saņemt mūžīgās dzīvības dāvanu/ savienību ar Dievu/ atbrīvojumu no vainām].

un šī patiesā mīlestība parādās šajā – ne jau mēs Dievu mīlējām, bet gan tajā, ka Viņš mīlēja mūs un sūtīja Savu Dēlu, kā upuri [nāvessoda izcietēju] par mūsu grēkiem [mūsu vietā]. {lai varētu iedot mums atbrīvojumu no vainām un mūsu taisnīgi nopelnītā soda, pateicoties tam, ka mūsu vainas tiks uzkrautas uz Viņa paša Dēla pleciem un Viņa Dēls izcietīs nāvessodu mūsu vietā, tādējādi izmaksājot mūsu grēku parādu un darot mūs brīvus –nošķirtības siena nu ir iznīcināta un Dieva mīlestība var piedzimt mūsu sirdīs, ja vien mēs to vēlamies}

Mīļotie, ja reiz Dievs mūs tik ļoti ir mīlējis, tad arī mums pienākas vienam otru mīlēt.

Dievu neviens vēl nekad nav redzējis. Bet, ja mēs mīlam viens otru patiesi, tad Dievs dzīvo [mīt/ mājo] mūsos, un tad Viņa mīlestība mūsos pilnveidojas [aug līdz sasniedz pilnību/ mūs pārņem/ kļūst pilnīga/ spīd mums vis cauri].

Un kā apliecinājumu tam, ka mēs tik tiešām esam Viņā un Viņš ir mūsos - Dievs mums ir iedevis no Sava Gara.

Un mēs paši to esam redzējuši un nu apliecinām, ka Tēvs ir sūtījis Dēlu būt par Glābēju [ienaida sienas iznīcinātāju starp cilvēku un Dievu] šajā pasaulē.

Ja kāds atzīst [nonāk pie atziņas], ka Jēzus tik tiešām ir Dēls no Dieva [piedzimis no paša Dieva, kā Tēva], tad Dievs dzīvo [mīt/ uzturas] viņā un viņš - Dievā.

Un nu mēs esam uzzinājuši šo mīlestību, kas Dievam ir uz mums, un nu liekam savu paļāvību uz to. Dievs ir patiesa mīlestība; tas, kurš dzīvo [mīt/ uzturas] mīlestībā - dzīvo [mīt/ uzturas] Dievā, un Dievs dzīvo [mīt/ uzturas] viņā.

Šādā veidā mīlestība kļūst pilnīga [var sasniegt pilnību/ izpausties pilnā mērā] mūsu starpā, lai tiesas dienā mums varētu būt tīra sirdsapziņa, ka gluži tādi paši kāds ir Viņš, tādi paši esam arī mēs šajā pasaulē.

Mīlestībā nav baiļu [trauksmes/ satraukuma], bet pilnvērtīga mīlestība izdzen ārā bailes [trauksmi/ satraukumu], jo bailes ir saistītas ar gaidāmo sodu. Tas, kurš izjūt bailes [trauksmi/ satraukumu] vēl nav kļuvis pilnīgs mīlestībā.

Mēs mīlam, jo Viņš vispirms [pirmais] mīlēja mūs.

Ja kāds saka: “Es mīlu Dievu”, bet tai pat laikā ienīst [mīl mazāk/ uzskata par mazvērtīgāku nekā pats sevi] kādu savu brāli [ticības biedru], tad viņš ir melis. Jo tas, kurš nemīl [nevērtē augstāk par sevi/ negūst iepriecu par] savu brāli, kuru viņš ir redzējis, nevar mīlēt [vērtēt augstāk par sevi/ gūt iepriecu par] Dievu, kuru viņš nav redzējis. {test comment}

Un mums ir šis norādījums no Viņa – “Tas, kurš mīl Dievu, lai mīl arī savu brāli [ticības biedru]”.