Ak, muļķa galatieši! Kas gan ir tas, kas jūs ir tā apbūris? Jūs, kam tik skaidri tika parādīts [stādīts priekšā] Kristus - krustā piesists?

Atbildiet man uz vienu jautājumu – vai tad jūs saņēmāt Svēto Garu dēļ tā, ka pildījāt Likumus [baušļus/ Mozus dotos likumus] vai dēļ tā, ka ticējāt tam, ko dzirdējāt? {evaņģēliju/ Kristus ir krustā piesists manis dēļ, lai viņa paveiktā darba dēļ, Dievs man varētu iedot atbrīvojumu no vainas un soda}

Vai tad jūs esat tādi muļķi? Jūs sākāt Garā, un tagad vēlaties sasniegt mērķi ar cilvēciskām pūlēm [miesīgiem darbiem]?

Vai tad viss, kam jūs esat izgājuši cauri [piedzīvojuši] ir bijis veltīgi? Nevar būt, ka tas viss bija velti!

Vai tad Dievs lej jūsos Savu Garu un dara brīnumus jūsu vidū tāpēc, ka jūs pildāt [praktizējat] Likumus [baušļus/ Mozus dotos likumus] vai tāpēc, ka jūs dzirdat un ticat?

Tāpat arī “Ābrahams ticēja Dievam un tādēļ Dievs viņu atzina [viņš tika attaisnots Dieva acīs/ Dieva pieņemts].” {1. Mozus gr. 15:6}

Saprotiet taču, ka tie, kuriem ir ticība [paļāvība uz Dievu un Viņa darbu], tie ir patiesie Ābrahama dēli [pēcnācēji/ sēkla/ apsolījuma bērni].

Raksti [Vecā derība/ Tora] jau sen atpakaļ teica [paredzēja], ka Dievs taisnos [atzīs/ pieņems] arī citu tautu pārstāvjus [ne-ebrejus/ pagānus] balstoties uz viņu ticību [tos, kuriem būs tāda pati ticība kā Ābrahamam] un jau iepriekš vēstīja [paredzēja] evaņģēliju [labo ziņu par iespēju saņemt atzinību no Dieva, mantot dvēseles glābšanu un turpināt dzīvi pie Dieva mūžīgi] Ābrahamam caur šiem vārdiem “caur tevi tiks svētītas visas tautas.” {1. Mozus gr. 22:18}

Tā ka tie cilvēki, kuriem ir ticība [paļāvība uz Dievu], ir svētīti tāpat kā Ābrahams, kuram bija ticība [paļāvība uz Dievu].

Tas cilvēks, kurš liek paļāvību [tic] pats uz saviem darbiem Likumu [baušļu/ Mozus doto likumu] izpildē [ka tiks glābts dēļ saviem sasniegumiem/ domā, ka ir nopelnījis glābšanu ar saviem darbiem] atrodas zem lāsta [neizbēgamas bojāejas]! Jo ir rakstīts: “nolādēts ir ikviens, kas neizpilda visu, kas ir rakstīts Likumos [baušļos/ Mozus dotajos likumos].” {5. Mozus gr. 27:26}

Un ir pavisam skaidrs, ka neviens netiks Dieva attaisnots [atzīts/ pieņemts] caur miesīgiem darbiem Likumu pildīšanā, jo “taisnais dzīvos dēļ savas ticības [pateicoties savai ticībai].” {Habakuka 2:4; 1. Mozus gr. 15:6}

Savukārt Likumi [baušļi/ Mozus dotie likumi], nav balstīti uz ticību, bet gan tieši pretēji, “Tas, kurš izpilda visu Likumu, tā dēļ dzīvos [ka ir izpildījis pilnīgi visu]”. {jo “grēka alga ir nāve, kā taisnīgi nopelnītais atalgojums, bet nāves nav, ja nav itin neviena grēka/ Likuma pārkāpuma. Bet Likumu pilnībā izpildīt cilvēkam nav pa spēkam, to spēja izdarīt tikai un vienīgi Jēzus Kristus}

Kristus mūs izpirka no Likumu lāsta {neizbēgamās bojāejas dēļ tā, ka esam to pārkāpuši}. Tas notika tā, ka Viņš pats uzņēmās šo lāstu [bojāeju] uz Sevi mūsu vietā, gluži kā ir rakstīts “Ikvienam, kurš ir piekārts pie koka [krusta], ir Dieva lāsts [Dieva dusmas/ nošķirtība no Dieva un bojāeja]” {5. Mozus 21:23}

Viņš mūs izpirka [izmaksāja nāvessodu, kas sagaida mūs, mūsu vietā], lai tā svētība [attaisnošanas dāvana], kas tika apsolīta Ābrahamam, varētu nākt [tikt dāvināta] arī šiem citu tautu pārstāvjiem Jēzū Kristū, lai pamatojoties uz mūsu ticību Jēzum un Viņa paveiktajam darbam, mēs varētu saņemt [mantot] apsolīto Svēto Garu un ar to saistīto mūžīgās dzīvības mantojumu. {Joēla 2:28-29}

Brāļi, ļaujiet man šo paskaidrot cilvēciskā valodā [ņemsim piemēru no ikdienas dzīves]. Pat cilvēku derību [līgumu/ vienošanos/ testamentu], tiklīdz tā ir pienācīgi apstiprināta, neviens vairs nav tiesīgs mainīt vai grozīt.

Dieva apsolījumi tika doti Ābrahamam un viņa sēklai. Nav teikts “sēklām” daudzskaitlī, bet gan “tev un tavai sēklai”, kas nozīmē vienu sēklu, kura ir Kristus.

Ar šo es gribu pateikt, ka Likumi [baušļi/ Mozus dotie likumi], kas tika doti 430 gadus vēlāk, nevarēja atcelt iepriekš noslēgto derību ar Ābrahāmu, ko Dievs bija devis pirms tam, un tādējādi anulēt Ābrahāmam doto apsolījumu mantot mūžīgo dzīvību.

Jo, ja mūžīgās dzīvības mantojums būtu atkarīgs no Likumu pildīšanas, tad tas nevarētu balstīties uz apsolījumu, bet Dievs Pats no savas labās gribas [labvēlības/ žēlastības] deva to Ābrahamam kā apsolījumu! {laikā, kad vēl nebija Likumu}

Tad kāpēc vispār tika doti Likumi [baušļi/ Mozus likumi]? Tie tika pievienoti vēlāk tikai dēļ cilvēku grēkiem [pārkāpumiem], līdz brīdim kad ieradās šī Dieva apsolītā “Ābrahama sēkla” {caur kuru cilvēki no ikvienas tautības var saņemt attaisnošanu/ atzinību no Dieva un kļūt par mūžīgās dzīvības mantiniekiem caur jaunpiedzimšanu Dieva tuvībā}. Bauslība tika dota caur eņģeļiem, ar starpnieka [Mozus] roku.

Bet starpnieks nav vajadzīgs, ja kāds rīkojas vienatnē; un Dievs ir viens [suverēns/ ar absolūtu varu un kam nav vajadzīgi padomdevēji/ rīkojas pats pēc Savas gribas un nodoma].

Tad vai tas nozīmē, ka Likumi [baušļi/ Mozus likumi] ir pretrunā ar Dieva labās gribas apsolījumiem? Noteikti nē! Ja Likumiem [baušļiem/ Mozus likumiem], kas mums doti, būtu spēks darīt mūs dzīvus, tad attaisnošana noteikti būtu tikusi dota caur šiem Likumiem.

Bet Raksti saka, ka visa pasaule ir grēka verdzībā [ikviens cilvēks kaut reizi dzīvē ir pārkāpis Dieva Likumu/ baušļus] {atkritis no Dieva ideālā standarta/ nespēj dzīvot atbilstoši Dieva būtībai un ideālajam standartam}, un tas nozīmē, ka apsolītās lietas [attaisnošanu un mūžīgās dzīvības mantojumu] var saņemt tikai un vienīgi balstoties uz ticības likšanu uz Jēzu Kristu un Viņa paveikto darbu, un tikai tie cilvēki, kuri tam patiesi tic [liek savu paļāvību uz to]. {ja kaut reizi dzīvē ir pārkāpts Dieva Likums/ kāds bauslis, tad jau ir par vēlu turpināt pildīt visus pārējos un cerēt, ka tiksi attaisnots, jo pārkāpums jau ir izdarīts un sods par pārkāpumu ir nopelnīts, kas ir nošķirtība no Dieva un nāves gaidas. Tieši tāpēc atnāca Kristus, lai uzņemtos šo nāvessodu, kuru mēs gaidām Tiesas dienā, uz saviem pleciem, mirtu kā upuris par mums/ mūsu vietā, kā mūsu aizvietotājs, lai pieņemot šo Viņa upuri, mēs varētu saņemt atbrīvojumu no vainām un nāvessoda, tādējādi saņemot brīvību un mūžīgu dzīvību kopā/ savienībā ar Dievu. Nevis tāpēc, ka mēs būtu labi, bet tieši otrādi, tāpēc, ka mēs saprotam, ka neesam labi un ka mums ir vajadzīgs Glābējs, jo bez Viņa mēs paši esam nopelnījuši savu bojāeju – apžēlošana no Dieva ir vienīgais uz ko varam cerēt, uz Jēzus dēļ, mēs to arī varam saņemt}

Pirms nāca šī iespēja saņemt attaisnošanu caur ticību, mūs uzraudzīja Likums [baušļi/ Mozus likumi], turot mūs savos grožos [iegrožojot] līdz brīdim, kad tiks dota iespēja saņemt attaisnošanu caur [balstoties uz] ticību.

Tā ka Likums kļuva par mūsu uzraugu, lai vestu [virzītu] mūs pie Kristus [lai mēs tajā skatoties saprastu, ka esam vainīgi un saprastu nepieciešamību saņemt žēlastību/ apžēlošanu], lai mēs varētu saņemt apžēlošanu [piedošanu/ attaisnošanu] pamatojoties uz mūsu ticību.

Tagad, kad ir beidzot atnākusi šī iespēja saņemt apžēlošanu [attaisnošanu] caur ticību, mēs vairs neesam zem Likumu uzraudzības [Likumu iegrožoti/ paverdzināti].

Tā ka tagad pateicoties ticībai Jēzum Kristum un Viņa paveiktajam darbam, jūs visi esat kļuvuši par Dieva bērniem [jaunpiedzimuši Dieva ģimenē].

Jo visi tie jūsu starpā, kuri ir tikuši kristīti Kristū [tikuši Garīgi savienoti ar Kristu], ir ietērpušies Kristū, kā jaunās drēbēs.

Nav vairs ne ebreja, ne grieķa, ne verga, ne brīvā, ne vīrieša, ne sievietes, bet jūs visi esat viens vesels [jauns Garā dzimis cilvēks] Kristū Jēzū.

Un, ja reiz jūs šādi piederat Kristum, tad jūs esat Ābrahama sēkla un mūžīgās dzīvības mantinieki, jaundzimuši pēc Dieva dotā apsolījuma {apsolījuma Ābrahamam, ka viņa sēkla iemantos zemi uz mūžīgiem laikiem (1. Mozus gr. 17:8). Bet šī apsolītā mūžīgā zeme nav no šīs pasaules, gluži kā ir teikts “Viņš [Ābrahams] ilgojās redzēt pilsētu, kuras arhitekts un cēlājs ir pats Dievs” (Ebrejiem 11:10 ) un “pats Dievs dzīvos viņu vidū [kopā ar cilvēkiem]” (Jāņa atkl. 21:3)}.