Četrpadsmit gadus vēlāk, es atkal [otro reizi] devos uz Jeruzalemi, kopā ar Barnabu, un līdzi ņemdams arī Titu.

Es devos, jo biju saņēmis tādu atklāsmi, un stādīju viņiem priekšā evaņģēliju [labo ziņu par iespēju glābt dvēseli], kuru iepriekš biju sludinājis citu tautu pārstāvjiem [ne-ebrejiem/ pagāniem]. Bet es to darīju privāti, sākumā to stāstīdams vecākajiem, lai saprastu vai ne velti esmu strādājis un pūlos.

Bet rezultātā pat ne Titus, kurš bija kopā ar mani, netika spiests apgraizīties no viņu puses, lai gan viņš bija grieķis [ne-ebrejs/ cittautietis].

Un šis jautājums vispār tika pacelts tikai tādēļ, ka daži viltus brāļi tika ievesti ar viltus ieganstu, lai izspiegotu mūsu brīvību Jēzū Kristū un lai mūs paverdzinātu [uzspiestu sekot ebreju tradīcijām] {viņi nepamatoti uzskatīja, ka Dievam vajag nevis personīgu ticību, bet gan arējus miesīgus darbus un tradīciju izpildi, un ka Dievu var uzpirkt ar personīgiem darbiem, tādējādi pelnot glābšanu, nevis saņemot to caur ticību}.

Mēs ne uz mirkli viņiem nepadevāmies [nepiekāpāmies], lai tikai jūsos varētu palikt evaņģēlija patiesība [patiesais evaņģēlijs/ labā ziņa par iespēju glābt dvēseli]. {ka glābšanu nevar nopelnīt, bet tā tiek dota, kā nepelnīta apžēlošanas dāvana tam, kurš personīgi tic uz Jēzu Kristu un Viņa paveikto darbu}

Bet kas attiecas uz augsti cienītajiem viņu starpā, lai kas viņi arī tādi būtu, man tas neko nenozīmē, jo Dievs neizrāda favorītismu [neuzlūko cilvēka statusu/ Dievam nav mīļāko, bet visi ir vienādi Viņa priekšā]. Viņu vecākie, neko nepielika klāt manam stāstītajam [ziņai/ evaņģēlijam].

Tieši otrādi, viņi redzēja, ka man tik tiešām ir uzticēts sludināt [vēstīt/ iet un stāstīt] labo ziņu [evaņģēliju/ labo ziņu par dvēseles glābšanu] citu tautu pārstāvjiem [ne-ebrejiem/ pagāniem], gluži tāpat kā Pēterim ir dots sludināt ebrejiem [jūdiem].

Jo Dievs, kurš darbojās Pēterī, sūtīdams viņu stāstīt šo labo ziņu [evaņģēliju/ labo ziņu par dvēseles glābšanu] apgraizītajiem, darbojās arī manī, dodams man kalpošanu [sūtīdams mani izstāstīt notikušo] pagāniem [ne-ebrejiem/ cittautiešiem].

Un Jēkabs, Kēfa un Jānis, kas tika uzskatīti par draudzes balstiem, padeva Barnabam un man sadraudzības roku, kā zīmi, ka viņi atzīst man no žēlastības doto kalpošanu [ka arī man ir tikusi uzdāvināta šī pati labvēlības dāvana no Dieva], un piekrita, ka mums jāiet pie pagāniem [ne-ebrejiem/ cittautiešiem], bet viņiem pie apgraizītajiem.

Viņi tikai lūdza, lai mēs neaizmirstam palīdzēt trūcīgajiem, ko es arī ar lielu centību [rūpību] daru.

Kad Kēfa ieradās Antiohijā, es viņam izteicu visu tieši acīs, jo viņš bija rīkojies nepareizi [vainīgs/ pelnījis, lai viņam aizrāda].

Proti, viņš mēdza ēst kopā ar ticīgajiem brāļiem, kuri nav ebreji, bet tiklīdz ieradās daži vīri no Jēkaba [ebreji/ jūdi], viņš uzreiz sāka atkāpties un iet nost [nošķirties] no viņiem, baidīdamies, ko par viņu padomās apgraizītie [ebreji/ jūdi].

Citi ebreji to redzēdami, arī pievienojās viņa liekulībā, tā ka viņu kopējā liekuļošana samulsināja pat Barnabu.

Kad es ieraudzīju, ka viņi galīgi nerīkojas saskaņā ar evaņģēlija [labo ziņu par dvēseles glābšanu] patiesību, es viņu visu priekšā teicu Kēfam: “Ja tu, būdams ebrejs, rīkojies tā kā pagāns, tad kā gan tu pārliecināsi pagānus, dzīvot tā kā ebrejiem?

Mēs, kas esam dzimuši ebreji pēc tautības un ne grēkā dzīvojoši [bez morāles normām/ Dieva likumiem/ bauslības] pagāni,

zinām, ka cilvēks nesaņem atzinību no Dieva [netiek attaisnots Dieva priekšā] caur to, ka viņš pilda Likumus [baušļus/ Mozus dotos likumus], bet gan tikai un vienīgi caur to, ka Viņš tic [liek savu paļāvību] uz Jēzu Kristu. Tāpēc arī mēs esam noticējuši Jēzum Kristum, lai Dievs arī mūs varētu atzīt [attaisnot/ pieņemt] dēļ mūsu paļāvības uz Kristu un nevis dēļ Likumu [baušļu/ Mozus doto likumu] pildīšanas. Jo caur Likumu [baušļu/ Mozus doto likumu] pildīšanu, neviens netiek attaisnots Dieva priekšā {jo mūsu darbi nevar izmaksāt mūsu grēku parādu}.

Un ko darīt, ja mēs, meklēdami attaisnošanu [atzinību/ piedošanu no Dieva] caur Kristu, izrādāmies tādi paši grēcinieki kā pagāni, vai tas nozīmē, ka Kristus ir grēka kalps? Noteikti nē!

Jo, ja es atkal mēģinu sevi attaisnot ar Likumu [baušļu/ Mozus doto likumu] pildīšanu [pildu Likumus/ baušļus, lai tādējādi izpelnītos atzinību no Dieva], ko kā attaisnošanas veidu reiz esmu noraidījis [atstūmis], tad ar šādu rīcību es parādu, ka esmu pārkāpējs.

Likums mani nosodīja uz nāvi [parādīja, ka es neatbilstu Dieva standartam/ padarīja mani par vainīgu un pelnījušu nāvi], bet ar nāvi [atteikšanos pašam no sevis, lai tā vietā dotu vietu sevī dzīvot Kristum] es tiku atbrīvots no pakļautības Likumam [baušļiem/ Mozus dotajiem likumiem], lai dzīvotu brīvībā priekš Dieva!

Proti, es tiku pienaglots pie krusta kopā ar Kristu, un tas kas tagad dzīvo, tas vairs neesmu es pats, bet gan Kristus dzīvo manī. Dzīvi, kuru es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju paļāvībā uz Dieva Dēlu, kurš mani mīlēja un atdeva pats Sevi dēļ manis [lai mani izpirktu/ izmaksātu manu grēka parādu izciešot nāvi manā vietā].

Es nenoraidu Dieva labvēlību. Bet, ja attaisnošanu [atzinību no Dieva/ sadraudzību ar Dievu] varētu iegūt caur Likumu [baušļu/ Mozus doto likumu] pildīšanu, tad tas nozīmētu, ka Kristus ir velti miris!