Tāpēc, svētie brāļi un māsas, kuri arī esat līdzdalībnieki tam aicinājumam, kas ir no debesīm, koncentrējieties [pievērsiet savu ikdienas uzmanību] uz Jēzu - apustuli [vēstnieku/ sūtni] un augsto priesteri, kuru mēs sludinām.

Viņš bija uzticams Tam, kurš Viņu norīkoja [atsūtīja/ iecēla], gluži tāpat kā Mozus bija uzticams it visā Dieva namā.

Jēzus ir ticis (Dieva) atzīts par vērtu [cienīgu] lielākai godībai nekā Mozus - tik daudz lielākai, cik nama [mājas] cēlājam pienākas lielāks gods [cieņa] nekā pašam namam [mājai].

Katram namam [mājai] ir kāds, kurš to ir uzbūvējis, bet tas, kurš uzbūvēja [izveidoja/ radīja] visu ir Dievs.

Mozus bija uzticams visā Dieva namā [mājā] kā kalps, (ar savu kalpošanu) dodot liecību par to, kas tiks (Dieva) runāts [teikts] vēlāk [nākotnē].

Bet Kristus ir uzticams kā Dēls pār (Sava Tēva) namu. Un Viņa nams esam mēs, ja vien mēs stingri turamies pie savas atklātās [tiešās/ drosmīgās] runas un savas pārliecības par [paļāvības uz] gaidāmo, kas mums ir, un ar ko mēs tā lielāmies [slavinām/ gavilējam].

Tāpēc, gluži kā saka Svētais Gars:

“Šodien, ja jūs dzirdat Viņa balsi,

tad nenocietiniet savas sirdis, kā tas notika toreiz tuksnesī, kad jūsu tēvi dumpojās [sacēlās] pret Mani un Mani provocēja [izteica savu neapmierinātību ar Mani],

un pārbaudīja Manu pacietību, lai gan redzēja Manu darbus četrdesmit gadu garumā.

Tāpēc Es biju dusmīgs uz to paaudzi. Es teicu "viņu sirdis vienmēr virzās prom no Manis [viņi vienmēr savās sirdīs pieņem nepareizus lēmumus] un viņi nav izpratuši Manus ceļus [veidu, kā Es strādāju/ kāds Es esmu]."

Tāpēc Es savās dusmās devu zvērestu "viņi nekad neienāks Manā mierā [atpūtā]".”

Pielūkojiet, brāļi, lai jūsu sirdīs ne uz brīdi nebūtu ļauna [viltīga] neticība [nepaļaušanās/ neuzticēšanās Dievam], kas atdala [nošķir/ izņem] jūs no dzīvā Dieva.

Bet uzmundriniet viens otru katru dienu, kamēr vēl ir tāda “šodiena”, lai neviens no jums caur grēka maldinošo [mānīgo] dabu nekļūtu nocietināts [pašpaļāvīgs/ sirdī nejūtīgs pret Dievu].

Mēs esam kļuvuši par Kristus dalībniekiem, ja vien mēs saglabājam [cieši turam] savu jaundzimušā pārliecību [sākotnējo mīlestību] līdz pašām beigām.

Gluži kā ir teikts:

“Šodien, ja jūs dzirdat Viņa balsi, tad nenocietiniet [nenoslēdziet] savas sirdis, kā jūs to darījāt tuksnesī [savvaļā], kad sacēlāties (pret Dievu)."

Kuri tad bija tie, kas dzirdēja (Dieva balsi) un tik un tā sacēlās [pretojās]? Vai tad tie nebija visi tie, kurus Mozus veda ārā no Ēģiptes?

un uz kuriem Dievs bija dusmīgs četrdesmit gadus? Vai tad tie nebija tie, kuri grēkoja, kuri krita [gāja bojā] tuksnesī?

Un kuriem gan Viņš zvērēja, ka viņi nekad neienāks Viņa atpūtā [mierā] ja ne tiem, kuri neieklausījās [nepakļāvās] Viņā?

Tā ka mēs redzam, ka viņi nevarēja ieiet dēļ savas neticības [nepaļaušanās/ neieklausīšanās].